Es turpinu jūs priecēt ar uzmudrītām lingvistiskām konstrukcijām un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Virsrakstā, lai jūs nepadomātu neko sliktu, nepavisam nav runas kļūda, bet drīzāk anakoluts. Tā kā no šo rindiņu lasītājiem šī vārda nozīmi zina tikai phoneme, un varbūt vēl ears_of_tin, atmaskot manas pasaciņas atkal nav kam. [apmierināti berzē rokas].
Starp visām mūsu tūrisma peripetijām mēs atradām laiku apmeklēt lielveikalu Woodman's, kur kādreiz par kasieri strādāja mana māsa. Kopš tiem laikiem viņa ir kļuvusi par grāmatvedi kādas labas megakorporācijas dienestā, kas glābj cilvēkus no briesmīgām slimībām. Arī tā mēdz notikt. Ja neticat, pareizi darat - glābt jau viņa glābj, taču tikai tos, kuriem ir apdrošināšana. Kādas ASV nav aptuveni ceturtdaļai iedzīvotāju. Vispār jau amerikāņiem ir tieksme uzskatīt savu medicīnas sistēmu par sliktāko pasaulē, dēļ visas tās ņemšanās ar apdrošināšanām un baisajām cenām. Bet, manuprāt, katra nācija tā uzskata, pat tie, kam medicīna ir bezmaksas un tīri laba, kā, piemēram, kanādieši vai angļi.
Logotips ar ābolu
Woodman's, saprotama lieta, 1918. gadā dibināja miesnieks vārdā Willard Woodman, tas ir, Vilards Galdnieks. Jautri laikam viņam bija stādīties priekšā cilvēkiem - Vilards Galdnieks, miesnieks - jukleklis vēl tas. Viņa dēli paplašināja biznesu līdz 12 veikaliem Viskonsinā un Ilinoisas ziemeļos. Starp citu, es visu laiku aizmirstu pateikt - gīku prieks, demokrātu prezidenta amata kandidāts Baraks Obama ir senators tieši no Ilinoisas štata. Viss, ar šo cauri, ar tīru sirdsapziņu varu turpināt. Un turpināt ir par ko.
Lai gan tas var šķist dīvaini pēc visiem tiem kapitālisma zvērīgajiem atņirgtiem zobiem, ko mēs novērojām, Woodman's ir rets piemērs tam, ka tā nav ļauna korporācija, bet gluži pretēji, normāla kompānija, kas tiešām cenšas būvēt biznesu kulturāli un nepretīgi. Protams, idealizēt Woodman's nevajadzētu, bet tomēr.
Pirmkārt, pievērsiet uzmanību tam, kas lozunga vietā atrodas zem logotipa. Uzraksts "Employee owned" nozīmē, ka uzņēmums pieder darbiniekiem. Tas ir, 1990. gadā Vilarda Vudmana mantinieki pārdeva uzņēmuma akcijas saviem pašiem darbiniekiem, kas nemaz nav tik reta parādība. Tehnoloģiskajos jaunuzņēmumos, t.i., jaunajās kompānijās, kur piesaistīt labākos jaunos darbiniekus, kas burbuļo ar idejām un deg entuziasmā, šāda prakse ir visuresoša. Turklāt veicas ne tikai programmētājiem un dizaineriem. Piemēram, YouTube sekretārei brīdī, kad pēdējais tika pārdots Google par 1,6 miljardiem dolāru, piederēja kaut kas ap procentu akciju, un viņa attiecīgi saņēma praktiski 16 miljonus dolāru. Labi būt sekretārei, galvenais zināt, kur. Lūk arī Woodman's, pat jauniem darbiniekiem var izsniegt kaut kādu daudzumu akciju, kaut arī skaits būs pavisam smieklīgs. No otras puses, megakorporācijā, kur tagad strādā mana māsa, akcijas arī izsniedz, tā ka tas vēl nav nekāds labestības rādītājs.
Otrkārt, Woodman's maksā darbiniekiem krietni vairāk par minimumu un nodrošina viņus, atšķirībā no Walmart, ar bēdīgi slaveno apdrošināšanu, bez kuras jums pat pirmo palīdzību var nesniegt, lai gan ir pienākums.
Treškārt, uzņēmums neveic dārgas reklāmas kampaņas. Cenas ir zemas, pateicoties "mutvārdu reklāmai" un "noliktavas tipa veikala" koncepcijai ar lielu platību un ļoti lieliem iepirkumu apjomiem. Par nelaimi, tam ir arī mīnuss - veikalā tiek pārdota tā prece, kuru piegādātājs ir piekritis pārdot lētāk, nevis tā, pie kuras pircējs ir pieradis. Preces var pazust un parādīties dažādos laikos atkarībā no tā, kā mainās piegādātāji, kuriem ir izdevīgi sadarboties ar dažādiem tīkliem dažādos tirgus apstākļos. Turklāt kvalitāte var variēt.
Parasti produktu kvalitāte Woodman's nav slikta. Visi dārzeņi un augļi pēc mūsu mērauklas ir ļoti liela izmēra - gluži vai mutanti. Saprotams, Latvijas mājsaimnieces un līdzjūtēji uzreiz sāks bļaut par "baiso ķīmiju". Kaut kādā ziņā viņiem ir taisnība: tur, kur audzē šos dārzeņus, acīmredzami tiek izmantota ZDO (zinātniskā darba organizācija), kalni mēslojumu un pesticīdu. Pilnīgi iespējams, ka daļu no pārdotā veido ģenētiski modificēti produkti, kas Amerikā ir diezgan izplatīti, atšķirībā no Eiropas, kur tie bieži vien vispār ir aizliegti. No otras puses, šis ir viens no svarīgiem iemesliem, līdzās lielajam pieprasījumam, kāpēc ASV viss ir tik lēts.
Ko vēl izzinošu var izstāstīt par Woodman's?
Piemēram, to. Walmart produktus maisiņos liek kasiere, pateicoties turniketam līdzīgam karuselim, uz kura tie ir sakārti. Woodman's maisiņos liek speciāls cilvēks. Tas tāpēc, ka ir lētāk nolikt šādu cilvēku, nekā atvērt jaunas kases to rindu dēļ, kas rodas tādēļ, ka pircēji skaita vārnas, nevis ātrumā lādē savu iedzīvi kulēs. Pēdējās, starp citu, mēdz būt divu veidu - parastās plastmasas un ekoloģiskās papīra, bet nez kāpēc bez rokturiem. Mums tādas ir ar rokturiem, tā ka tas ir diezgan dīvaini. Tomēr amerikāņiem, kuri ved maisiņus līdz stāvvietai ratiņos un pēc tam pārkrauj tos bagāžniekā, rokturi nav vajadzīgi. Abus maisiņu veidus izsniedz par brīvu, kas pie milzīgiem pirkumu apjomiem ir pilnībā attaisnojams. Māsa, kad strādāja par kasieri, vienreiz redzēja desmit ratiņus vienam cilvēkam un izsita čeku par vairāk nekā tūkstoti dolāru. Neslikti iepērkas, vai ne?
Ātrajiem pirkumiem paredzētas pašapkalpošanās kases, kur tu pats skenē lietas un pats norēķinies ar debetkarti. Turklāt paraksts tiek likts uz elektroniskā tablo! Bet man, kad es taisīju Daugavpils maratonu, teica, ka paraksts nekad neatmirs, jo to nav ar ko aizstāt. Naivie cilvēki - re kur jau arī paraksts elektroniskais, turklāt vienkāršā lielveikalā, nav aiz kalniem arī biometriskā identifikācija un digitālais paraksts. Uzmanīgie lasītāji nepievērsīs uzmanību šai liriskajai atkāpei, bet pajautās, vai es nejauši lietoju vārdu "debetkarte". Nē, ne nejauši.
Lieta tāda, ka jūsu pašu līdzekļu taupīšanas ietvaros Woodman's līdz 2004. gadam vispār nepieņēma maksājumu kartes, bet no 2004. gada sāka pieņemt tikai debetkartes, jo tur nav tik laupniecisku atskaitījumu. Ja jūs neesat lietas kursā, norēķinu sistēmu megakorporācijas ir vienas no sliktākajām pasaulē. Tās iekasē naudu no visiem - gan no pārdevējiem, gan no pircējiem maksas par karti veidā. Turklāt šīs megakorporācijas kopīgi pieder megabankām. Vēl jo vairāk, vai tad viņi paciestu izspiešanu no trešajām personām, ja paši varētu nodarboties ar šo ienesīgo biznesu. Tas ir aptuveni tāpat kā filmā There Will Be Blood (Plūdīs asinis), kur naftinieks jautā megakonkurentiem, kad viņi pazeminās tarifu pārvadājumiem pa dzelzceļu. Uz ko viņam atbild, ka tas nav viņu roku darbs, bet dzelzceļa kompāniju. Galvenais varonis skarbā un nicinošā tonī atbild, ka šie paši konkurenti tad arī ir dzelzceļa kompānijas īpašnieki, uz ko pēdējiem nav ko iebilst. Tā ka kapitālisms vienmēr bijis iekārtots vienādi, nekas, neraugoties uz informācijas laikmetu, nav mainījies.